Akadēmiskā rakstīšana ietver avotu citēšanu, lai sniegtu pierādījumus rakstā izklāstītajiem argumentiem un idejām. Akadēmiskajā rakstīšanā bieži izmanto pašcitēšanu, proti, sava darba citēšanu. Tomēr tā var būt pretrunīga prakse, un, to izmantojot, jāņem vērā ētiski apsvērumi. Šajā rakstā mēs aplūkosim pašcitēšanas definīciju, tās izmantošanas iemeslus un stratēģijas, kā no tās izvairīties. Mēs arī apspriedīsim pašcitēšanas ietekmi uz pētniecības kvalitāti un akadēmisko integritāti.

Kas ir pašcitēšana?

Pašcitēšana ir akadēmiskajā rakstniecībā izplatīta prakse, kas ietver sava iepriekš publicētā darba citēšanu jaunā publikācijā. Tā var ietvert citēšanu rakstos, grāmatās, grāmatu nodaļās, konferenču referātos vai cita veida publikācijās, kuru autors ir rakstītājs. Pašcitēšanu var veikt tekstā vai atsauču sarakstā. Galvenais pašcitēšanas mērķis ir izveidot saikni starp rakstītāja pašreizējo pētījumu un viņa iepriekšējo darbu. To var izmantot, lai balstītos uz iepriekšējiem atklājumiem, pastiprinātu argumentus vai parādītu rakstnieka pētījuma nepārtrauktību.

Pašcitēšanas iemesli

Pašcitēšana var kalpot dažiem mērķiem, tostarp:

  • Pamatojoties uz iepriekšējiem konstatējumiem: Pašcitēšanu var izmantot, lai parādītu, kā rakstnieka jaunais pētījums balstās uz viņa iepriekšējo darbu. Atsaucoties uz savu darbu, rakstnieki var izveidot saikni starp savu pašreizējo pētījumu un iepriekšējiem atklājumiem.
  • Argumentu pastiprināšana: Pašcitēšanu var izmantot, lai pamatotu jaunajā publikācijā sniegtos argumentus. Citējot savu darbu, autori var sniegt papildu pierādījumus saviem apgalvojumiem.
  • Nepārtrauktības demonstrēšana: Pašcitēšanu var izmantot, lai demonstrētu rakstnieka pētījuma nepārtrauktību. Citējot savu darbu, rakstnieks var parādīt, kā laika gaitā ir attīstījies viņa pētījums.

Pašcitēšanas ētika

Ētiska pašcitēšana prasa autoriem citēt savus darbus tikai tad, ja tie ir būtiski un nepieciešami, lai pamatotu šīs publikācijas argumentus. Tam jābūt pārredzami marķētam un balstītam uz augstas kvalitātes pētījumiem.

Pašcitēšanas plusi un mīnusi

Daži no pašcitēšanas plusiem ir šādi:

  • Uzticamības veidošana: Pašcitēšana var palīdzēt apliecināt autora kompetenci konkrētā jomā un vairot viņa kā pētnieka uzticamību.
  • Pētniecības programmas izstrāde: Pašcitēšana var būt efektīvs veids, kā veidot pētniecības programmu, savienojot vairākus darbus un nosakot skaidru pētniecības trajektoriju.
  • Redzamības uzlabošana: Pašcitēšana var palielināt autora darba atpazīstamību un palīdzēt nostiprināt viņa reputāciju attiecīgajā jomā.

Daži no pašcitēšanas trūkumiem ir šādi:

  • Pārmērīga paļaušanās uz savu darbu: Pārmērīga pašcitēšanas izmantošana var radīt iespaidu, ka autors neiesaistās plašākā literatūrā savā jomā.
  • Paaugstināt sava darba nozīmīgumu: Pašcitēšana var radīt iespaidu, ka autors ir pārāk koncentrējies uz savu pētījumu un nav ieinteresēts citu savas jomas pārstāvju darbā.
  • Citēšanas procesa integritātes graušana: Pašcitēšanu var uzskatīt par mēģinājumu palielināt savu citējamību, kas var mazināt citēšanas procesa uzticamību.

Kā pašcitēšana ietekmē akadēmisko godprātību

Pašcitēšanai var būt gan pozitīva, gan negatīva ietekme uz akadēmisko integritāti. Tas var būt likumīgs un piemērots veids, kā atzīt iepriekšējā darba ieguldījumu, noteikt pētniecības trajektoriju un demonstrēt kompetenci konkrētā jomā. No otras puses, pašcitēšanu var arī ļaunprātīgi izmantot, radot bažas par akadēmisko integritāti un pētniecības objektivitāti.

Šeit ir daži veidi, kā pašcitēšana var ietekmēt akadēmisko integritāti:

  • Aizspriedumi: Pašcitēšana var radīt aizspriedumainu attieksmi pret paša autora darbu, kas var novest pie objektivitātes trūkuma un izkropļota nozares stāvokļa atspoguļojuma. Tas var mazināt pētījuma ticamību un radīt jautājumus par tā pamatotību.
  • Manipulācija: Pašcitēšanu var uzskatīt par veidu, kā manipulēt ar citēšanas rādītājiem un uzlabot autora profilu, nevis par likumīgu veidu, kā atzīt iepriekšējo darbu. Tas var radīt bažas par akadēmisko godīgumu un ētisku uzvedību.
  • Pārmērīga pašcitēšana: Pārmērīga pašcitēšana var liecināt par nepietiekamu iesaisti plašākā jomā, un to var uzskatīt par mēģinājumu palielināt citējamības rādītājus, nevis par patiesu iesaistīšanos citu autoru darbā. Tas var mazināt pētījuma uzticamību un mazināt tā ietekmi.
  • Pamatojums: Pašcitēšanai jābūt pamatotai ar patiesu vajadzību atsaukties uz iepriekšējo darbu, nevis ar mērķi popularizēt savas idejas. Autoriem rūpīgi jāapsver, vai viņu pašu darbs ir labākais avots, lai pamatotu savus argumentus un sniegtu kontekstu savam pētījumam.

Metodes, kā izvairīties no pašcitēšanas

Lai gan pašcitēšana var būt noderīga akadēmiskajā rakstniecībā, ir svarīgi izvairīties no pārmērīgas paļaušanās uz savu darbu. Šeit ir dažas stratēģijas, kā līdz minimumam samazināt pašcitēšanu:

Stratēģijas pašcitēšanas samazināšanai

Izmantot dažādus avotus

Lai izvairītos no pārmērīgas paļaušanās uz savu darbu, akadēmiskajā rakstā ir svarīgi izmantot dažādus avotus. Tas var ietvert literatūras pārskatus, empīriskos pētījumus un cita veida publikācijas, kas attiecas uz pētījuma jautājumu.

Izmantojiet atsauces uz trešo personu

Tā vietā, lai citētu sevi, rakstnieki var izmantot trešās personas atsauces, lai aprakstītu savu iepriekšējo darbu. Piemēram, tā vietā, lai teiktu "Manā iepriekšējā pētījumā...", rakstnieks varētu teikt "Smith (2010) konstatēja, ka...".

Apsveriet iepriekšējā darba nozīmi

Pirms citēt savu darbu, autoram jāapsver, vai tas patiešām ir saistīts ar pētījuma jautājumu. Ja tas tā nav, tad, iespējams, būtu labāk vispār izvairīties no pašcitēšanas.

Labākā prakse avotu citēšanā

Citējot avotus, ir svarīgi ievērot labāko praksi, lai saglabātu akadēmisko integritāti. Lūk, daži piemēri, kā citēt avotus:

  • Precīzi citēt avotus: Ir svarīgi precīzi norādīt avotus, lai sniegtu atzinību oriģinālo darbu autoriem un izvairītos no plaģiātisma.
  • konsekventa citēšanas stila lietošana: Vienota citēšanas stila lietošana visā rakstā var atvieglot lasītājiem atrast citētos avotus un uzlabot rakstā sniegto informāciju.
  • Ietverot atsauču sarakstu: Atsauces saraksta iekļaušana darba beigās ir būtiska, lai sniegtu lasītājiem pilnīgu dokumentā minēto avotu sarakstu.

Pašcitēšanas ietekme uz pētniecības kvalitāti

Pašcitēšana var ietekmēt pētniecības kvalitāti. Ja pašcitēšana tiek lietota pārmērīgi vai neatbilstoši, tā var mazināt rakstītāja pētījuma ticamību. Tomēr, ja pašcitēšana tiek lietota pareizi, tā var stiprināt rakstnieka argumentāciju un demonstrēt pētījuma nepārtrauktību.

Viens no iespējamiem pašcitēšanas ieguvumiem ir tas, ka tā var palīdzēt noteikt rakstītāja kompetenci konkrētā jomā. Citējot savu darbu, rakstnieki var pierādīt savas zināšanas par konkrētu tematu un savu ieguldījumu šajā jomā. Tas var būt īpaši svarīgi pētniekiem, kuri ir savas karjeras sākumā un kuri cenšas nostiprināties savā jomā.

Vēl viens potenciāls ieguvums no pašcitēšanas ir tas, ka tā var palīdzēt palielināt rakstnieka citātu skaitu. Lai gan citējumu skaits nav vienīgais pētījuma ietekmes rādītājs, to bieži izmanto kā rādītāju, kas raksturo rakstnieka pētījuma ietekmi. Citējot savu darbu, rakstnieki var palielināt savu citējamību, kas var labvēlīgi ietekmēt viņu akadēmisko karjeru.

Tomēr ir svarīgi atzīmēt, ka citātu skaitam nevajadzētu būt galvenajai motivācijai pašcitēšanai. Pašcitēšana jāizmanto tikai tad, ja tā ir būtiska un atbilstoša pētījuma jautājumam.

Jūsu darbi ir gatavi dažu minūšu laikā!

Mind the Graph ir zinātniska platforma, kas palīdz pētniekiem radīt efektīvu un saistošu vizuālo saturu savam darbam. Izmantojot platformas lietotājam draudzīgo saskarni un iepriekš izstrādātas veidnes, zinātnieki dažu minūšu laikā var izveidot pielāgotas infografikas, plakātus un citus vizuālos materiālus. 

logotipa abonements

Abonēt mūsu biļetenu

Ekskluzīvs augstas kvalitātes saturs par efektīvu vizuālo
komunikācija zinātnē.

- Ekskluzīvs ceļvedis
- Dizaina padomi
- Zinātnes jaunumi un tendences
- Mācību pamācības un veidnes